Song of Solomon 5
1 “Es ienācu savā dārzā, māsa mana, līgava, savācu mirres un balzamu, ēdu šūnas ar medu, dzēru vīnu un pienu. Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!”
2 “Es guļu miegu, bet mana sirds nomodā – klau! Mans mīļotais klaudzina: atdari man, māsa mana, draudzene mana, dūja mana, skaidrā mana, – galva man pilna ar rasu, cirtas ar pusnakts lāsēm!
3 Es drānas noģērbusi – kā man atkal tās apvilkt? Es kājas nomazgājusi – kā man atkal tās sabrist?
4 Mīļais mans savu roku ielaida spraugā, un manī viss iešalkojās.
5 Es cēlos atvērt mīļajam, no manām rokām pilēja mirres, no maniem pirkstiem plūda mirres uz aizbīdņa turekļiem.
6 Es atvēru mīļajam, bet mīļais bija prom, bija aizgājis; ar viņa vārdiem dvēsele atstāja mani. Es meklēju viņu, bet neatradu, es saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7 Mani sastapa sargi, pa pilsētu apgaitā ejot, sita mani, savainoja – norāva man apsegu vaļņu sargi!
8 Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, – ja jūs sastapsiet manu mīļo, ko teiksiet viņam? Ka es esmu mīlas sērgā!”
9 “Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, tu, visskaistākā starp sievām? Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, ka tu mūs tā nozvērini?”
10 “Mans mīļais ir spulgs un sārts, starp desmit tūkstošiem pamanāms.
11 Viņa galva no tīra zelta, viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi.
12 Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm, pienā peras, pilnībā sēdēdamas.
13 Viņa vaigi kā mētru dobes, kur audzē smaržzāles. Viņa lūpas ir lilijas, kas izlāso mirres.
14 Viņa rokas ir zelta stieņi, kas klāti dārgakmeņiem, viņa vēders ir pulēts ziloņkauls, rotāts safīriem.
15 Viņa lieli ir marmora stabi uz zelta pamatiem, viņš līdzīgs Lebanonam – tā vissmuidrākajam ciedram.
16 Viņa aukslējas ir saldums, un viņš viss – kārums. Tāds ir mans mīļais, tāds ir mans draugs, jūs, Jeruzālemes meitas.”